Latvijas dizaina industrijas apskats

Ja esi sācis padziļināti interesēties par Latvijas dizainu, tad Tev, kā citiem pētniekiem, ir divas iespējas, pirmā – pētīt artefaktu, simbolu un funkciju vēsturisko attīstību, otrā – izpētīt, kā radoši cilvēki ir atrisinājuši un turpina risināt dažādu produktu dizaina problēmjautājumus un pētīt veidus kā ražošana, tehnoloģijas un sabiedriskā doma ir attīstījusies vides un komunikāciju progresa iespaidā.  

Uz Latviju, tās kultūru un Latvijas dizainu paliekošu iespaidu atstāja tas fakts, ka kopš 13. gs. beigām Baltijas vācieši, kuri bija iekarojuši šo teritoriju, dominēja gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, savu iespaidu atstāja arī nonākšana Krievijas impērijas sastāvā 18. gs. Līdz 19. gs. vidum vairums latviešu bija dzimtļaudis, kas bija pakļauti muižniekiem. Vietējie zemnieki reti varēja atļauties tirgū iegādāties mājsaimniecībai vajadzīgās lietas. Paradoksāli, bet tas deva arī dažus pozitīvus rezultātus. Pagāniskās kultūras mantojuma elementi saglabājās un tika nodoti no paaudzes paaudzē. Latviešu rakstu zīmes vēl joprojām izmanto, un tās palikušas tautas apziņā kā simbolu valoda un radošuma pamats. Krāsu un materiālu izjūta latviešiem ir radusies no vēsturiskās nepieciešamības aušanā un krāsošanā izmantot dabas izejvielas. Ļaudis paši būvēja mājas, tās iekārtoja, darināja apģērbus un izgatavoja darbarīkus, kas attīstīja viņos funkcionālu un estētiski harmonisku apkārtējās vides uztveri, iztēli, amatniecības prasmes un radīja mīlestību pret labi padarītu darbu. Latviešu amatnieku prasmi ļoti augstu novērtēja ārzemju speciālisti, piemēram, Henrijs van de Velde (1863-1957), kas 1910. gadā uzraudzīja ēku būvniecība Rīgā. Salīdzinoši noslēgtais dzīves veids un saziņas trūkums starp novadiem radīja 20 tautas tērpu pamatveidus ar dažādu krāsu un rakstu variācijām. 20. gs. sākumā talantīgākie savas jomas lietpratēji pasaulei parādīja latviešu krāsu un rakstu bagātību un tika godalgoti starptautiskās izstādēs. Tautas mākslas tradīcijas savā daiļradē radoši izmantoja mākslinieki, kas strādāja jūgendstila un eklektiska dizaina stilā (Jūlijs Madernieks (1870-1955) – rakstu zīmes izmanto tekstilā; Ansis Cīrulis (1883-1942) – mēbelēs; Romāns Suta (1896-1944) un Aleksandra Beļcova (1892-1981) – Baltars porcelāna apgleznošanā) un viens no visu laiku interesantākajiem konstruktīvistiem – Gustavs Klucis (1895-1938).

Latvijas mūsdienu amatniecības un dizaina izglītības stūrakmeņi ir tautas mākslas, amata prasmju un būvniecības satura, struktūras un tās pamatvērtību sistemātiska pētniecība.

Līdz 1914. gadam vietējā lielražošanā dominēja ārvalstu un Krievijas augstskolās sagatavoti speciālisti. Pēc 1. pasaules kara jaunizveidotā Latvijas valsts sāka attīstīt rūpniecisko ražošanu. Kaut gan tolaik vēl neeksistēja dizaina izglītība, un vārds dizains nebija plaši pazīstams, tā laika dizaineri, tāpat kā mūsdienu dizaineri varēja gūt atzinību un sekmes, ja radošo cilvēku un ieinteresēto rūpnieku ceļi krustojās. Latvijas mākslinieki izveidoja Baltazars porcelāna fabriku, kur radīja unikālus ar rokām apgleznotus porcelāna izstrādājumus. Starptautiski vispazīstamākais Latvijas veiksmes stāsts bija Latvijas valsts elektrotehniskā fabrika VEF, kas iemantoja popularitāti ar aeronautikas inženiera Kārļa Irbīša (1904-1997) projektētiem lidaparātiem, ar viņa brāļa Ādolfa Irbītes (1910-1983) izstrādātajiem radio uztvērējiem, kas ieguva Grand Prix 1936., 1937. un 1938. gada pasaules izstādēs un Valtera Capa (1905-2003) izgudroto fotokameru Minox. Speciālisti uzskata, ka Arnolda Pandera sadarbībā ar Kārli Irbīti 1937. gadā konstruētais Pandera motocikls ar elektrisko starteri bija savam laikam unikāls produkts. Jāatzīmē, ka Harley-Davidson patentēja elektrisko starteri tikai 1960. gadu beigās. Iepakojuma un reklāmas plakātu dizains attīstījās atbilstoši pasaules modes tendencēm un sabiedrības gaumes prasībām. 1. pasaules kara izpostīto pilsētu atjaunošana un jaunu ēku būvniecība veicināja interjera, mēbeļu un mājsaimniecības preču dizaina attīstību. Ļoti veiksmīgi iesākto attīstību pārtrauca 2. pasaules karš. Latviju okupēja Padomju Savienība, kuras centralizētās plānveida ekonomikas mērķis nebija apmierināt patērētāja prasības vai konkurēt ar ražojumiem, kas ir dabisks produkta kvalitātes un dizaina uzlabošanas attīstītājs. Taču vēlme radīt skaistas lietas un veidot strukturētu un sakārtotu vidi guva virsroku un attīstījās par spīti tā laika nelabvēlīgajiem apstākļiem. 20. gs. vidū dizaina (mākslas dizains) nodaļas tika izveidotas Latvijas rūpniecības uzņēmumos. 1961. gadā līdzās lietišķās mākslas, tekstilmākslas, keramikas un metālapstrādes virzieniem Nacionālā mākslas akadēmija mēģināja izveidot profesionālu dizaina mācību programmu. Padomju laikā dizaineri kļuva par vienu no visaktīvākajiem māksliniekiem Latvijas radošajās aprindās. Viņi organizēja izstādes, veicināja pētniecību, popularizēja produkta dizaina idejas, piedalījās apdzīvoto vietu vides struktūras veidošanā un dibināja profesionālas organizācijas. Izcilākās dizaineru komandas strādāja pie radio uztvērēju (VEF; Radiotehnika), sporta motociklu un mopēdu (Sarkanā Zvaigzne), mēbeļu (Gauja), porcelāna (Rīgas Porcelāna rūpnīca), tekstila, modes un juvelierizstrādājumu dizaina. Dizaineri veidoja ekspresīvi dekoratīvus vides objektus, interjera piederumus un informācijas sistēmas. Tā kā PSRS oficiālā ideoloģija neatzina modernās mākslas jaunākos attīstības virzienus pasaulē, zem vārda “dizains” tika paslēpti tie Latvijas mākslinieku darbi, kas neatbilda oficiāli apstiprinātajam sociālā reālisma stilam.

Sazarotais bērnu mākslas skolu un pieaugušo amatniecības studiju tīkls, kuru pārraudzīja profesionāļi, palīdzēja saglabāt sabiedrības izpratni par to, ko nozīmē radoša pieeja darbam un produktu kvalitāte. Tur radītos produktus neapstiprināja centrālā PSRS ierēdniecība, tādēļ neviens nebaidījās, ka laba ideja, ieviesta ražošanā, cietīs no slikta izpildījuma un nevērīgas attieksmes, kas noveda pie zemas kvalitātes precēm un sabojātas dizainera reputācijas.

Latvijas amatnieki atjaunoja Latvijas Amatniecību kameru. Tā ir profesionāla organizācija, kas piešķir starptautiski atzītu amatnieka meistara titulu. Lai gan ir bijuši atsevišķi mēģinājumi vismaz teorētiski novilkt robežu starp amatniecību un dizainu, tomēr arī šajā jomā ir bijuši veiksmīgi sadarbības piemēri. Jaunieši ar vidējo arodizglītību labprāt papildina savu izglītību ar dizaina studijām.

30 gadu laikā, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, dizaina tirgus ir atjaunojies, pieaugusi sadarbība starp dizainu, ražošanu un uzņēmējdarbību. Latvijas dizaina priekšrocība ir tā unikālais vēstures pamats, spēja savienot vēsturi un tradīcijas ar mūsdienu prasībām un ilgtermiņa industriālo fonu. 

Dizaina attīstība ir cieši saistīta ar to tautsaimniecības sektoru attīstību, kuras izmanto dizainu, piemēram, Latvijas vieglā rūpniecība, pārtikas rūpniecība, mēbeļrūpniecība, poligrāfijas nozare, reklāmas sektors u.c.

Videi draudzīgi produkti ir parādījušies tirgū salīdzinoši nesen, bet jau ieņēmuši stabilu tirgus nišu. Tautas māksla un amatniecības tradīcijas joprojām ir bagāts iedvesmas avots jaunu produktu radīšanā, kas parādās Madara ekokosmētikā, Ars-Tela, Studio Naturals linu izstrādājumos u.c. produktos. Tomēr Latvija vēl joprojām atrodas sava unikālā dizaina nišas meklējumos.

Kā viena no radošajām nozarēm dizains tika iekļauts 2014.-2020. gada kultūrpolitikas pamatnostādnēs.