Kā pasargāt savu intelektuālo kapitālu – gudrākā aizsardzība sākas ar apzināšanos!

Informācija, zināšanas un pieredze nereti ir vērtīgākais resurss, kas uzņēmumam vai indivīdam var nodrošināt konkurences priekšrocības. Tādēļ ikvienam ir vērts zināt, kādi līdzekļi un risinājumi ir piemēroti šo resursu aizsardzībai, lai no tiem iespējami ilgi gūtu maksimālu labumu.

Attiecīgi ir vērts atgādināt, ko saprot ar intelektuālo īpašumu un kādu aizsardzību piedāvā spēkā esošie tiesību akti, jo nereti cilvēki pat neapzinās šī intelektuālā resursa vērtību, kā arī iespējas, kā to aizsargāt un izmantot visefektīvāk.

Ar intelektuālo īpašumu saprot, pirmkārt, jau visas reģistrējamās tiesības (ko apzīmē ar vienotu terminu rūpnieciskais īpašums), proti:

• izgudrojumi, kurus var aizsargāt ar izgudrojuma patentiem,
• dizaini, kurus var aizsargāt kā dizainparaugus,
• dažādi komercdarbībā izmantojami apzīmējumi, kuri atļauj atšķirt viena ražotāja, tirgotāja vai pakalpojumu sniedzēja preces un pakalpojumus no citu precēm un pakalpojumiem, kurus aizsargā kā preču zīmes;
• firmas, kuras aizsargā, reģistrējot uzņēmumu Uzņēmumu reģistrā (Komercreģistrā) un citi komercapzīmējumi (kurus aizsargā arī bez reģistrācijas);
• augu šķirnes, kuras aizsargā ar augu šķirnes aizsardzības sertifikātiem;
• apzīmējumi, kas norāda, ka precei ir specifiska izcelsme noteiktā vietā vai reģionā un ka tās kvalitāte, reputācija vai citas īpašības būtiski saistītas ar šo ģeogrāfisko izcelsmi, tiek aizsargāti ar tiem atbilstoši piemērotu tiesisko regulējumu, kas iekļauj reģistrāciju;
• pusvadītāju (integrēto shēmu) topogrāfijas (mikroshēmas “karte” jeb dizains: tas parāda, kā tieši uz pusvadītāja plāksnītes (mikročipa) izvietoti tranzistori, rezistori, savienojumi u.c. elementi, kas nosaka čipa darbību), tiek aizsargāts mikroshēmas strukturālais izkārtojums, tās reģistrējot.

Attiecībā uz rūpniecisko īpašumu būtiski atcerēties, ka tam ir teritoriāls raksturs – aizsardzība tiek piešķirta tikai tajās valstīs, kurās attiecīgais objekts ir reģistrēts (katrā valstī tiek piemērota reģistrācijas maksa), un aizsardzība parasti ir ierobežota laikā, proti, tā ir spēkā tikai pieļaujamo reģistrācijas termiņu. Pēc šī termiņa beigām ikvienai personai lielākoties ir tiesības attiecīgo objektu brīvi izmantot pēc saviem ieskatiem.

Tāpat jāņem vērā, ka daļai rūpnieciskā īpašuma objektu (piemēram, izgudrojumiem vai dizainparaugiem) nedrīkst veikt publisku izpaušanu vai tirgus izmēģinājumus pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, ja mērķis ir iegūt tiesisko aizsardzību. Lielākajā daļā valstu tiesību akti paredz novitātes prasību, un noteiktos gadījumos tiek noteikts termiņš, kura laikā pieteikums jāiesniedz, lai šī prasība tiktu ievērota. Atsevišķos gadījumos gan tiek pieļauta publiska demonstrēšana atzītās starptautiskās izstādēs, nezaudējot novitāti un iespēju vēlāk iegūt tiesību aizsardzību.

Tādējādi uzņēmējam nereti vēl pirms produkta laišanas tirgū un attiecīgi bez pārliecības par tā komerciālajiem panākumiem ir jāiegulda resursi un jāveic reģistrācija visas tajās valstīs, kuru teritorijā vēlas iegūt aizsardzību, proti, kur varētu būt produkta potenciālais noieta tirgus, lai tur nostiprinātu savas tiesības. 

Otrs intelektuālā īpašuma pīlārs ir autortiesības, kas aizsargā fiziskas personas (autora) radošās darbības rezultātu literatūras, zinātnes vai mākslas jomā, neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas vai vērtības, un bez nepieciešamības veikt reģistrāciju. (Šoreiz netiks aplūkotas blakustiesības, kas attiecas uz izpildītājiem, fonogrammu un filmu producentiem, raidorganizācijām un preses izdevējiem.)

Lai gan autora mantisko tiesību loks ir gana plašs, autortiesību pamatideja ir nodrošināt aizsardzību pret darba kopēšanu, tā pārveidošanu un neatļautu izmantošanu. Savukārt rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzība bieži ir plašāka, jo tā var aptvert arī aizsardzību pret atdarināšanu un citiem negodīgas konkurences veidiem. Starp citu, aizsardzība pret negodīgu konkurenci kā viens no rūpnieciskā īpašuma tiesību balstiem tiek nodrošināta jau kopš 19. gadsimta beigām. 

Vienlaikus jāņem vērā, ka ne visi radošās darbības rezultāti ir aizsargājami ar autortiesībām. Autortiesību aizsardzība neattiecas uz idejām, metodēm, procesiem vai matemātiskām koncepcijām, kas tomēr bieži ir ārkārtīgi vērtīgs resurss. Šādus intelektuālā darba rezultātus iespējams aizsargāt, izmantojot konfidenciālas informācijas aizsardzības regulējumu.

Praksē tieši vērtīgās informācijas glabāšana slepenībā ir tas intelektuālā īpašuma aizsardzības veids, uz kuru paļaujas visbiežāk. 

Un patiesi, lai informācija kvalificētos kā komercnoslēpums (vai plašākā nozīmē – konfidenciāla informācija), netiek izvirzīts pārāk augsts aizsardzības slieksnis – pietiek, ja informācija atbilst trim pamatpazīmēm:

• tā ir slepena, t. i., kopumā vai tās sastāvdaļu konkrētajā konfigurācijā un savienojumā nav vispārzināma vai viegli pieejama personām, kuras parasti darbojas ar šāda veida informāciju;
• tai ir komerciāla vērtība (arī potenciāla) tieši tādēļ, ka tā ir slepena;
• ir veikti saprātīgi slepenības saglabāšanas pasākumi, piemēram, informācijas droša glabāšana, piekļuves ierobežošana, kā arī konfidencialitātes līgumu slēgšana ar personām, kurām šī informācija ir pieejama vai tiek izpausta.

Izvēle starp slepenības saglabāšanu un reģistrāciju kā aizsardzības mehānismu ir īpaši nozīmīga izgudrojumu gadījumā, kad radošais risinājums potenciāli atbilst prasībām izgudrojuma reģistrācijai un aizsardzībai ar patentu.

Lai pieņemtu pamatotu lēmumu un izvēlētos piemērotāko aizsardzības veidu, vispirms ir jāsaprot, kā darbojas katra no šīm aizsardzības sistēmām un kādi ir to riski un priekšrocības, kā arī izmaksas.

Attiecībā uz slepenību viss šķiet pašsaprotami – jāglabā noslēpumā. Bet uzņēmumā jau parasti nav tikai viens cilvēks, kurš šo vērtīgu informāciju zina, tai piekļūst, to izmanto vai glabā. Turklāt, lai gūtu labumu no šī vērtīgā intelektuālā resursa, tas parasti ir jāatklāj zināmam personu lokam. 

Tāpēc pirmais solis ir pārliecināties, ka ar visiem darbiniekiem un citām personām, kas šai informācijai var piekļūt, ir noslēgti konfidencialitātes ievērošanas līgumi. 

Otrs solis (bez kura īstenošanas pirmajam nav jēgas), ikvienai iesaistītajai personai ir skaidri jāzina, kāda informācija ir glabājama slepenībā. Viens no risinājumiem ir šādu informāciju aprakstīt, tādējādi ļaujot to atpazīt (konfidencialitātes klauzulās, iekšējās politikās vai vadlīnijās). Otrs risinājums ir nepārprotami apzīmēt informācijas nesēju (vai tas būtu papīra vai elektroniskā formā) ar attiecīgu norādi “Konfidenciāls” vai “Slepens” (vismaz faila nosaukumā, ja nevar ielikt ūdens zīmi vai citādi). 

Trešais solis – raudzīties, lai šai informācijai var piekļūt tikai autorizētas personas (tā glabājama seifā, slēdzamā skapī vai arī failā vai citā elektroniskā vidē, kuriem var piekļūt tikai ar paroli u.tml.). 

Arī nododot šādu informāciju trešajām personām (vai saņemot no tām, piemēram, tirgus izpētes datus no attiecīga pakalpojumu sniedzēja), ir jāpārliecinās, ka attiecīgās personas ir uzņēmušās konfidencialitātes pienākumu, kā arī pienākumu neizmantot šo informāciju savām vai trešo personu vajadzībām. Praksē ir būtiski katrās šādās līgumiskās attiecībās paredzēt līgumsodu par pārkāpumu, tā kā zaudējumu apmēra pierādīšana var būt ļoti grūti īstenojama.

Vienlaikus jānorāda, ka gadījumā, kad konfidenciālā informācija kļūst publiska, tās turpmāku izmantošanu kontrolēt vai ierobežot ir praktiski neiespējami. Līdz ar to tiek zaudēta gan aizsardzība, gan konkurences priekšrocība, kas agrāk piederēja informācijas turētājam.

Šāds risks ir īpaši aktuāls gadījumos, kad vērtīgā informācija ir izgudrojums vai tehnisks risinājums, kas ir produkta pamatā. Ja pastāv iespēja, ka veicot produkta atgriezenisko izpēti (reverse engineering), šo risinājumu var atminēt, tad slepenība visticamāk nebūs pareizais šīs informācijas aizsardzības veids. Nekas neaizliegs šādai trešajai personai, kas produkta izpētes rezultātā ir ieguvusi zināšanas, tās izmatot savu produktu radīšanai un pārdošanai. 

Savukārt, ja vērtīgā informācija nav viegli atklājama (piemēram, tā ir metode, paņēmiens vai ražošanas process), tad slepenība var būt ļoti efektīvs un ekonomiski izdevīgs aizsardzības risinājums. Tas ir īpaši piemērots gadījumos, kad produkta saņēmēju loks ir ierobežots, turklāt tāds, par kuriem ir maz ticams, ka tie patstāvīgi uzsāks līdzīga produkta ražošanu (piemēram, aizsardzības nozares preces, kas tiek piegādātas tikai valsts vajadzībām).

Glabāšana slepenībā kā aizsardzības metode ir pievilcīga arī tādēļ, ka tā nav ierobežota laikā vai teritorijā – kamēr vien informācija saglabā savu konfidencialo raksturu, tās aizsardzība var būt spēkā neierobežoti ilgi un visā pasaulē.

Būtiskākā atšķirība starp no patenta izrietošo tiesību aizsardzības sistēmu un slepenību ir tā, ka patenta tiesību aizsardzībai ir:

• teritoriāls raksturs (aizsardzība tiek nodrošināta tikai tajās valstīs, kurās ir reģistrēts izgudrojuma patents);
• tā ir laika ziņā ierobežota (maksimālais patenta reģistrācijas termiņš ir 20 gadi);
• tā prasa finanšu resursus (ne tikai reģistrācijas maksas patenta iegūšanai katrā valstī, bet arī ikgadējas maksas katrā valstī tā uzturēšanai spēkā);
• tā padara izgudrojumu par publiski pieejamu informāciju (patenta pieteikums tiek publiskots, un ikviens interesents var iepazīties ar tā saturu un to brīvi izmantot ikvienā valstī, kurā patenta aizsardzība nav spēkā). 

Vienlaikus šī aizsardzības sistēma patenta īpašniekam piešķir īpašas (izņēmuma jeb ekskluzivitātes) tiesības visās tajās valstīs, kur patents ir reģistrēts (un tiek uzturēts spēkā). Bez patenta īpašnieka atļaujas trešajām personām ir aizliegts izgatavot, piedāvāt pārdošanai, citādi izplatīt tirgū, lietot, importēt, eksportēt un minētajiem nolūkiem glabāt patentēto produktu vai ar patentēto paņēmienu izgatavoto produktu vai izmantot patentēto paņēmienu. Tādējādi, neraugoties uz to, ka izgudrojams kļūst par publiski pieejamu informāciju, trešajām personām ir aizliegts to izmantot savā komercdarbībā bez patenta īpašnieka atļaujas.

Neatkarīgi no izvēlētās vai piemērojamās aizsardzības sistēmas (reģistrācija, slepenība, autortiesības) jāatceras, ka aizsardzība nenotiek automātiski.

Ja tiek konstatēts pārkāpums, tiesību īpašniekam pašam jāvēršas pret pārkāpēju, piemēram, iesniedzot pretenziju un pieprasot:

• pārtraukt tiesību pārkāpumu un aizliedzot turpmāku izmantošanu;
• atlīdzināt zaudējumus vai samaksāt līgumsodu;
• vienoties par licences nosacījumiem, ja īpašnieks piekrīt atļaut izmantošanu par samaksu.

Ja konflikts nevar tikt atrisināts pārrunu ceļā, tiesību īpašniekam ir tiesības vērsties tiesā ar prasību. Atsevišķos gadījumos, īpaši ja pārkāpums veikts tīši vai lielā apmērā, var pastāvēt arī pamats kriminālprocesa ierosināšanai.

Reģistrētajām intelektuālā īpašuma tiesībām ir papildu priekšrocība – to īpašnieks var iesniegt pieteikumu muitas iestādēm, lūdzot uzraudzīt, lai preces, kas, iespējams, pārkāpj šīs tiesības (piemēram, preču zīmi, dizainparaugu vai patentu), netiktu ievestas vai izvestas pāri robežai tajās valstīs, kur attiecīgās tiesības ir spēkā. Šāds pieteikums ļauj muitai identificēt un aizturēt kontrafaktas preces, tādējādi efektīvi novēršot to nonākšanu tirgū un samazinot tiesību īpašniekam nodarāmos zaudējumus.

Idejas, zināšanas, pieredze un radošās izpausmes, kas pārtop produktos un pakalpojumos, ir viens no nozīmīgākajiem uzņēmuma resursiem. Tie nereti nosaka uzņēmuma konkurētspēju, reputāciju un ilgtermiņa vērtību. Lai šie resursi patiesi kalpotu uzņēmuma attīstībai, ir svarīgi laikus apzināties, kādi intelektuālie aktīvi uzņēmumā pastāv un kā tos visefektīvāk aizsargāt. 

Nav universāla risinājuma, kas derētu ikvienam gadījumam – katram uzņēmumam jāizstrādā sava intelektuālā īpašuma aizsardzības stratēģija, izvērtējot gan izmaksas un riskus, gan nākotnes attīstības virzienus.

Intelektuālā īpašuma aizsardzība nav tikai juridiska formalitāte – tā ir stratēģisks ieguldījums uzņēmuma drošībā, ilgtspējā un konkurētspējā.

Tāpēc ir vērts regulāri izvērtēt, vai uzņēmuma intelektuālie resursi ir pietiekami pasargāti, un šaubu gadījumā meklēt padomu speciālistam, kurš palīdzēs izveidot efektīvu un ilgtermiņā izdevīgu aizsardzības stratēģiju, izvērtējot visus būtiskos apstākļus, tostarp nākotnes ieceres un attīstības potenciālu, un ieteikt piemērotākos aizsardzības instrumentus katram no šiem netaustāmajiem resursiem.

Jo agrāk uzņēmums apzinās savu intelektuālo vērtību, jo drošāk tas spēj skatīties nākotnē. Galu galā, intelektuālā īpašuma aizsardzība nav mērķis pats par sevi, bet gan saprātīgas un ilgtermiņā drošas uzņēmējdarbības sastāvdaļa. Tā ir uzņēmuma izaugsmes un inovāciju dzinējspēks.